Frank's House

FRANK'S JAUNĀKAJĀ NR. KONTAKTI FRANKSHOUSE ARHĪVS

Cool Latvia
Varbūt mēs esam slikta armija, bet labi partizāni?
Eseju sērija par lietām, vietām, cilvēkiem, sajūtām. Par Latviju, ja tu
uzdrošinies par to domāt kā par cool.

© Shutterstock

Man tagad nu jālaižas iekšā šajā lepnības jūrā, jāklauvē pie šīm pašapzinīgajām
durvīm un jāmēģina aiz raupjas nevērības vai bardzības saskatīt to mīļumu, no
kura dziesma nāk. Imants Ziedonis.

It kā mums baigi neveicas, un pie tam jau dikti sen, kādus 800 gadus, ne? Visi
mūs čakarē. Nu, kaut vai pagājušais gadsimits – brašos nošava karā, gudrie
aizbēga jau pirms, bet neinformētos aizveda vilcienā. Kas te palika? Nu, kas
palika, tie arī te sēž – mēs. A kā mums tas izdevās? Visas pazīmes tak liecināja,
ka nekas nesanāks, bet tomēr mēs te vēl esam. Man ir aizdomas, ka tas pa
lielam ir baigi gudrais plāns. Varbūt, ka mēs esam sūdīga armija, bet tīri labi
partizāni? Pauls Timrots.

Vispār es neesmu nostalģiska būtne. Vairāk nekā 12 gadus dzīvoju ārpus Latvijas,
un, atzīstos, pārāk īpaši es neskumstu pēc rupjmaizes, biezpiena, ābolu
ķīseļiem, bērzu sulām, upenēm, dzērvenēm. Tai pat laikā es skumstu pēc
zemes, kur ir tik izteikts ābolu, ogu, sēņu laiks, kur ir laiks saulei un lietum, un
sniegam, un miglai, jo es zinu – tas ir tik labi – ielīst dārzā, vislabāk, kad
vecmamma un vecpaps snauž pēcpusdienas miegu, un tad saēsties ērkšķogas,
gatavas, negatavas, pavisam gludas vai tās matainās (smejos) Arī ābelēs
rāpties patika (Sīrijā meitenes kokos, protams, nekāpj)… Inese Zinkovska

Beidzot es esmu šeit. Ir jau pagājušas trīs dienas, bet vēl joprojām šķiet, ka
katrs mans solis liecina par to, ka es esmu nupat kā atgriezies un nepamet
sajūta, ka no malas tas ir ļoti pamanāmi. Ielu krustojumā, apstājies pie
sarkanās gaismas, es gandarīti izstaipos un rokām līdzi izstiepjās plats smaids.
Labsajūtu rada tas miers, kas pārpilda mani esot vienā no trokšņainākajiem
Rīgas krustojumiem. Gustavo

Tieši no skata viedokļa Rīga man vienmēr bijusi pilsēta, kurā patīkami atgriezties.
Ne tāpēc, ka mājas, maza un līdz kaulam pazīstama. Lidmašīnai
piezemējoties Rīgā gan varbūt neredz Monblāna sniegoto virsotni kā Ženēvā,
taču reizēm, kad saulainā dienā tā izmet loku virs jūras līča, baltajai smilšu
strēlei vizot cauri ūdenim, ir sajūta, ka piezemējies uz salas. Virs Rīgas nekad
nav tāda krāsaini caurspīdīga smoga kā, piemēram, virs Hošiminas, kur virs
betona kastīšu konstrukcijām lidaparāts mētājas kā sarijies halucogēnās sēnes.
Turklāt no putna lidojuma Rīga ir fantastiski zaļa. Un tas nomierina. Una Meistere.

Latvija šajā ziņā ir ideāla. Mēs, paši neapzinoties, neesam biebliezuši valsti
pilnu ar rūpnīcām, piesējuši sevi kādai nozarei, ko mainīt nozīmētu zaudēt
miljardus. Latvija ir kā ceļinieks ar somu un ūdens pudeli. Var iet uz jebkuru
pusi. No rīta pamostas un izdomā, ko darīs. Mums ir iespējas kļūt par jaunā
laikmeta valsti – kur iedzīvotāji rada pievienoto vērtību nevis ar dūmiem,
tvaikiem un kvēpiem, bet ar vienīgo priekšrocību, kas patiesībā cilvēku atšķir
no visām citām dzīvām būtnēm – intelektu. Ēriks Stendzenieks

Kā arī Inese Baranovska, Roalds Dobrovenskis, Ieva Zībārte, Knuts Skujenieks,
Jānis Peters, Inese Apse – Apsīte un citi.

UNISEX LITERATURE	© SIA FranksHouse. Visas tiesības paturētas.